Šodien darbā ejot pusdienās uz vietējo kafeinīcu, par cik mans darbs atrodas vienā no Rīgas kārtējiem biznesa centriem un ēkā ir n-tie uzņēmumi, tad arī kafeinīca ir viena soļa atālumā tai pašā ēkā. Rinda kā jau rinda, visi grib ēst ap vieniem dienā, bet šodien tik piefiksēju, jo pirmo reiz viena gāju tur ēst, kā darbinieki vārās nepārtraukti par saviem darbiem, priekšniekiem, kolēģiem un KLIENTIEM. Aiz manis stāvēja 3 vīrieši, cik nopratu no vienas līzinga vai kreditēšanas kompānijas. Viens tik ļoti aizrautīgi pārējiem diviem stāstīja par klientu (kādas kompānijas galvu, kuru nenosaukšu), viņa jau esošajām kredītsaistībām un iemeslu kapēc šis darbinieks ir atteicis jaunu kredītu utt. Nu bāc, vai tiešām trūkst lojalitātes vai arī neizpratne par biznesu. Atliek tik informācijai nonākt nepareizajās ausīs. Tas jau nav viss, kad apsēdos ar savu pusdienām pie galda, man gribot negribot bija jāklausas 4 sieviešu ķiķināšanu par saviem 2 jauniem kolēģiem, veco onkoli - somu ārzemju partneri un viņa smieklīgo akcentu, nemaz nerunājot par piektdienas darba tusiņu Ikšķilē pirtī. Vienkārši aizdomājos, cik daudz informācijas aizplūst, kurai nevajadzētu aizplūst. Konkurence, lojalitāte un tamlīdzīgām lietām uzmanība netiek pievērsta. Laikam cilvēki neaizdomājas....
trešdiena, 2007. gada 4. jūlijs
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
2 komentāri:
cilveeki jau vispaar nedomaa, kur nu veel ko runaa. viena no svariigaakaam lietaam muusdienaas ir informaacijai.
Visiem liekas, ka, ja nav vairs darbā, tad visiem ir pofig, ko viņi runā un viņiem ir pofig, ko runā viņi. Reizēm ir tīri interesanti paklausīties. Aizvakar kādā kafejnīcā nācās dzirdēt tekstu "Klau, tava māte zvanīja, es pateicu, ka tu tualetē cīnies ar brūno lāci". Es jau nu neuzskatu, ka man, kas tāds, ēdot, bija jādzird.
Ierakstīt komentāru