Cilvēkam ir tāda stulba tieksme - čikstēšana. Pie primajām grūtībām gribās žēloties un tai pašā laikā nedara un nemācās no savām kļūdām, lai nākotne liktos gaišāka. Lai cik lepni mēs arī nebūtu, mums šad un tad patīk, ka mūs žēlo. Sevi ar esmu neskaitāmas reizes pieķērusi žēlojoties, bet secinājums visos gadijumos ir viens - no tā jau labāk nepaliek. Mūsdienu cilvēku no šis čīkstēšanas spēj izvilkt tikai tas, ka padzirdam, ka kādam vēl sliktāk iet. Galīgi greiza loģika ar pašapmānīšanās tieksmi. Mēs neprotam un nekad nēesam pratuši savas jūtas apvaldīt. Tās nereti ir parākas pa prātu, radot haosu, no kura netiekam laukā ar saviem spēkiem. Secinājums ir tikai viens - laiks ko pavadam sevis demotivācijai ir neizmērojams. ..