ceturtdiena, 2007. gada 23. augusts

draudzība

Kur ir tā robeža kad cilvēku var pie sevis laist klāt? Nedomāju mīlestību vai ko tamlīdzīgu, bet šajā gadījumā vienkārši draudzību. Ir taču bijušas daudz reizes, kad cilvēks, kas sākotnēji liekas kā dvēseļu radinieks, beigās izrādās kā īsts manipulācijas profiņš, jo nereti atklājot savas vājās vietas, tās tiek izmantotas pret pašu. Man pašai ir tikai pāris cilvēki, kas mani un manus prāta gājienus zin no A-V. Ar to arī pietiek, paceļas jautājums vai vajag vēl ar kādu uzticību dalīt. Manuprāt, uzticība ir arī jānopelna. Nekad nedalu to tāpat. Vienmēr esmu ieturējusi zināmu distanci ar cilvēkiem. Bet nevajag atkal otrā grāvī krist - pilnīgi sevī ierauties, tas arī nekam neder, jo saēd no iekšas tevi pašu. Mums katram vajadzīgi draugi (ar vārdu draugi domāju tā vārda cienīgus cilvēkus), vienīgi jāprot tie nosijāt no pārējiem un tas ir laikietilpīgs process.

1 komentārs:

Anonīms teica...

Es laikam esmu tajā otrā grāvī. :) Satikt draugus ne-Jāņos, tas ir daudz. :D