saruna

Šodien bija ilga saruna ar kādu cilvēku, ar kuru nebija plānots runāt par tādām tēmām kā es un mana personīgā dzīve. Saruna no dialoga izvērtās pa monologu un ne jau man pa labu. Mans saruna biedrs bija mana vecāmamma, kura kādu laiku neiznāja par mani un manām dzīves norisēm. Tā drīzāk izvērtās kā sava veida atskaite un nopratinšana. Nācās stāstīt visu - darbs, draugi, brīvdienu aktivitātes un, lai kā man arī negribējās nācās aizskarties tādai tēmai kā vīrieši. Darbs tika apzinīgi izvērtēts un tur es skatijos viņas acīs standarta labais mazbērns. Kad tiku tincināta par savām intresēm un aktivitātēm pēc darba kā arī brīvdienās, pirmā kritikas deva jau tika. Loģiski saprotu, ka viņa vecuma gada gājiena cilvēkam būtu salīdzinoši gruti iestāstīt šo to par autiņiem, dj padarīšanām, to ka atkal taisīšos augstskolā stāties un mācities, jo man nekad nav gana. Pārmetumu lavīnas viņas salīdzinoši mierīgā balsī slīdēja man gar ausīm. Nejutos nemaz vainīga ka man manos 22 gados vēl nav bērna, kad strādāju un mācos, kad esmu viena un, kad daru to kas mani aizrauj, nevis gatavoju savam kaut kādam topošajam vīram vakariņas. Savādi likās, ka visa pasaule mainās, bet cilvēka prāts paliek uz vietas. Uzskati kaut kur aizķērušies un prātā palikuši iegravēti. Kur tad īsti ir tas lūzuma punkts, kad pasaulei vairs netiek līdz? Man pat bail sametās, ja man izdosies nodzīvot līdz viņas vecumam, vai tiešām mani uzskati saglabāsies tādi kādi tie tagad ir un liksies viss, kā tagad un vai es palikšu nesaprasta savu mazbērnu acīs. Tas liekas viss tik tālu nākotnē, bet daļu no domām tas šodien paņēma.