novērtējiet

Dienu dienā mēs dzīvojam savā rutīnā. Iepazīstam jaunus cilvēkus, sadraudzējamies, pamīlējamies utt. Bet reti kad aizdomājamies, ka jebkurā mirklī tā cilvēka var nebūt. Tā jau liekas, ka tas jau nekad nenotiks ar man mīļiem vai nīstiem cilvēkiem. Bet tad, kad durvis no dzīvokļa/mājas/ ofisa aiztaisa tavs paziņa, draugs, radinieks var būt pēdējo reiz. Un tad tu tikai sāksi pārdomāt pēdējo saruna ar šo cilvēku, liksies tik daudz kas nepateikts, bet otrās iespējas jau vairs nebūs...nāksies samierināties un ausīs skanošā balss ar laiku kļūs ar vien blāvāka. Laiks pēc teorijas it kā sadziedē visu, bet tās pārmaiņas un robs ko atstāj tas cilvēks paliek uz visiem laikiem. Neko, nekad nevarēs vairs atgriezt atpakaļ, aizstāt neviens nespēs...viengais, kas tev būs atlicis, būs jautājums kuru tu tirdīsi un rīvēsi savā prātā bezmiega naktīs - kāpēc tam vajadzēja notikt? atbilde netiks rasta. viss ko vēlos pateikt ir tas, lai dod iespējus sev tuviem cilvēkiem apzināties to, ka viņi tev nav vienaldzīgi...tas nav grūti izdarāms, tikai vajag pārkāpt sev pāri...